Jau tajos laikos ciema iedzīvotāji pamanīja sāļo upes avotu ārstējošo spēku un tā dziedināja savas savainotās kājas. Ir zināms pat par tautas dziednieku Sūruču (Sūrmiešču, Surauču) dinastiju. Bet vārda “druskininks” (jeb “sālinieks”) nozīme ir “persona, kas nodarbojas ar sāls ražošanu, pārdošanu”. Dažādas sanatorijas, kas darbojās starpkaru laikā, un to arhitektūra ļauj mums iztēloties tos laiskos rītus, dzerot kafiju istabas balkonā, skatoties uz lejā plūstošo Nemunu, – ar šādu greznību jau 1930. gadā varēja sevi palutināt Druskininku kūrorta viesi.