Vispārējais maršruts
433 km
79 h
27 h
6 h30 min
Mobilā lietotne
Lai gan Kauņā pirmās Lietuvas Republikas laikā uzcēla tūkstošiem jaunu ēku dažādiem mērķiem, tikai dažas no tām tika projektētas īpaši valsts iestādēm. Viens no iemesliem — Kauņa bija pagaidu galvaspilsēta, līdz ar to cerība atgūt Viļņu netika atmesta, tādēļ ieguldīt valsts ēkās nebija lielas nozīmes. Tomēr vajadzības bija lielas, un 1925. gadā jau sāka būvēt namu Tieslietu ministrijai. Vieta tam izvēlēta, varētu teikt, vēsturisku iemeslu dēļ — vēl cara laikos šeit bija pilsētas administratīvais centrs.
Namu tika plānots uzbūvēt divos gados, bet tas bija atkarīgs no valsts asignācijām — darbi pabeigti 1929. gadā. Projekta cena tajā laikā spēja izaugt vairāk nekā divkārši — no 1 milj. litu līdz 2,2 milj. litu. Kauņietis arhitekts Edmunds Alfonss Frīks (Edmundas Alfonsas Frykas) (projektējis arī daudzas dzelzceļa stacijas visā Lietuvā) šajā projektā monumentālu, valsts iestādei īpaši atbilstīgu neoklasicismu kombinēja ar art deco un tautiskā stila detaļām.
Par Tieslietu ministrijas ierēdņu kaimiņiem kļuva dažādu tiesu iestāžu darbinieki, šeit darbojās Galvenais Tribunāls. Monumentālās, ar iespaidīgām kolonnām aptvertās ēkas fasādes augšā bija uzraksts, kas interesentiem un nejaušiem garāmgājējiem atgādināja, ka taisnīgums ir valstu pamats.
1936. gadā šeit ievācās arī Seims (Lietuvos aidas tā gada 1. septembrī, īsi pirms radio translētās un lielu interesi sagaidījušās Seima pirmās sēdes jaunajā vietā, minēja, ka remonts pabeigts tikai iepriekšējā vakarā), tā sēdes līdz pat 1940. gadam notika tur, kur šodien skan klasiskā, akadēmiskā un citu žanru un laikmetu mūzika, ko nereti izpilda Kauņas pilsētas simfoniskais orķestris.
Tāpat kā absolūto vairākumu citu ēku Lietuvā, arī šo namu nekavējās pārņemt padomju okupācijas vara. Pirmajos divdesmit okupācijas gados namā kūsāja dažādas dzīves. Šeit atradās Lietuvas PSR Ūdensceļu ministrijas nodaļa, projektēšanas institūts, arī leļļu teātris. Filharmonija šeit atrodas kopš 1961. gada. Savukārt 2004. gadā namu rekonstruēja, kā arī mūziķu un klausītāju vajadzībām vairāk pielāgoja mantojuma arhitekte Rīmante Gudiene (Rymantė Gudienė).
Lai gan Kauņā pirmās Lietuvas Republikas laikā uzcēla tūkstošiem jaunu ēku dažādiem mērķiem, tikai dažas no tām tika projektētas īpaši valsts iestādēm. Viens no iemesliem — Kauņa bija pagaidu galvaspilsēta, līdz ar to cerība atgūt Viļņu netika atmesta, tādēļ ieguldīt valsts ēkās nebija lielas nozīmes. Tomēr vajadzības bija lielas, un 1925. gadā jau sāka būvēt namu Tieslietu ministrijai. Vieta tam izvēlēta, varētu teikt, vēsturisku iemeslu dēļ — vēl cara laikos šeit bija pilsētas administratīvais centrs.
Namu tika plānots uzbūvēt divos gados, bet tas bija atkarīgs no valsts asignācijām — darbi pabeigti 1929. gadā. Projekta cena tajā laikā spēja izaugt vairāk nekā divkārši — no 1 milj. litu līdz 2,2 milj. litu. Kauņietis arhitekts Edmunds Alfonss Frīks (Edmundas Alfonsas Frykas) (projektējis arī daudzas dzelzceļa stacijas visā Lietuvā) šajā projektā monumentālu, valsts iestādei īpaši atbilstīgu neoklasicismu kombinēja ar art deco un tautiskā stila detaļām.
Par Tieslietu ministrijas ierēdņu kaimiņiem kļuva dažādu tiesu iestāžu darbinieki, šeit darbojās Galvenais Tribunāls. Monumentālās, ar iespaidīgām kolonnām aptvertās ēkas fasādes augšā bija uzraksts, kas interesentiem un nejaušiem garāmgājējiem atgādināja, ka taisnīgums ir valstu pamats.
1936. gadā šeit ievācās arī Seims (Lietuvos aidas tā gada 1. septembrī, īsi pirms radio translētās un lielu interesi sagaidījušās Seima pirmās sēdes jaunajā vietā, minēja, ka remonts pabeigts tikai iepriekšējā vakarā), tā sēdes līdz pat 1940. gadam notika tur, kur šodien skan klasiskā, akadēmiskā un citu žanru un laikmetu mūzika, ko nereti izpilda Kauņas pilsētas simfoniskais orķestris.
Tāpat kā absolūto vairākumu citu ēku Lietuvā, arī šo namu nekavējās pārņemt padomju okupācijas vara. Pirmajos divdesmit okupācijas gados namā kūsāja dažādas dzīves. Šeit atradās Lietuvas PSR Ūdensceļu ministrijas nodaļa, projektēšanas institūts, arī leļļu teātris. Filharmonija šeit atrodas kopš 1961. gada. Savukārt 2004. gadā namu rekonstruēja, kā arī mūziķu un klausītāju vajadzībām vairāk pielāgoja mantojuma arhitekte Rīmante Gudiene (Rymantė Gudienė).
