ATGRIEZTIES

Kūrmāja

7°C
B. Sruogos ielā 2, Birštona
Klausīties
Maršruti

Tikai nedaudzi zina, ka minerālūdens kūrorts līdz neatkarības atjaunošanai bija privāts. Vēl interesantāks ir fakts, ka rakstiskajos avotos ziņas par Birštonu sasniedz pat 14. gs., kad labi nocietināta koka pils minēta Marburgas Viganda Jaunajā Prūsijas hronikā. 1382. gadā Vācu ordeņa lielmestram tika ziņots, ka pie Nemunas atrasta viensēta pie sāļa ūdens. Tas ir gandrīz 500 gadu līdz kūrorta oficiālā statusa piešķiršanai!

Kā atpūtas oāze pilsētiņa kļuva populāra 19. gs., it īpaši pēc tam, kad nodega netālu bijušais Staklišķu kūrorts. 1854. gadā saņemta oficiāla atļauja veidot kūrortu — par to gādāja muižnieks Adoms Bartoševičs (Adomas Bartoševičius) un ārsts Benedikts Biļinskis (Benediktas Bilinskis). Pēc pāris gadu desmitiem kūrortu iegādājās un sāka paplašināt Jieznas muižnieks Ignots Kvinta (Ignotas Kvinta), vēlāk par īpašnieci kļuva Lidija Millere-Kohanovska (Lidija Miller-Kochanovskaja). Pirmā pasaules kara laikā smagi cietusī pilsētiņa pēc neatkarības atjaunošanas nonāca valsts pārziņā, un par to sāka rūpēties Lietuvas Sarkanā Krusta biedrība. 

Birštonas kūrmāja (šis no vācu valodas cēlies vārds nozīmē „kūrorta viesu nams”) Lietuvā ir vienīgā šāda veida ēka, ko ir izdevies saglabāt un atjaunot.

Pirmo Birštonas viesu namu vēl 1855. gadā savās piezīmēs minējis poļu dzejnieks Vladislavs Sirokomla (Władysław Syrokomla). 1921. gada dokumentos fiksēts, ka šī ēka bija diezgan nolaista. Kad tā tika sakārtota, svētku dienās kūrmājā spēlēja orķestris. 1931. gadā vecais viesu nams tika nojaukts, tā vietā tika uzcelta jaunā kūrmāja, ko projektējis Romāns Steikūns (Romanas Steikūnas), kurš tiek uzskatīts par vienu no daudzpusīgākajiem Lietuvas starpkaru perioda arhitektiem.

Veidojot vienu no nozīmīgākajām kūrorta ēkām, arhitekts modernus elementus (piemēram, pirmā stāva logu risinājums) kombinēja ar tautiskā stila detaļām, piemēram, karnīzes dekoru. Kūrorta vara ik gadu arvien atjaunoja un uzlaboja ēku, līdzās tai uzcelts arī minerālūdens paviljons.

Otrā pasaules kara laikā koka kūrmājā izcēlies ugunsgrēks izpostīja interjeru. 1960. gadā kūrmāja tika rekonstruēta, tās telpas papildinātas ar starpkaru periodam neraksturīgām detaļām. Šobrīd šeit atrodas restorāns, koncertzāle, tiek rīkotas izstādes.

Kūrmāja

B. Sruogos ielā 2, Birštona

Tikai nedaudzi zina, ka minerālūdens kūrorts līdz neatkarības atjaunošanai bija privāts. Vēl interesantāks ir fakts, ka rakstiskajos avotos ziņas par Birštonu sasniedz pat 14. gs., kad labi nocietināta koka pils minēta Marburgas Viganda Jaunajā Prūsijas hronikā. 1382. gadā Vācu ordeņa lielmestram tika ziņots, ka pie Nemunas atrasta viensēta pie sāļa ūdens. Tas ir gandrīz 500 gadu līdz kūrorta oficiālā statusa piešķiršanai!

Kā atpūtas oāze pilsētiņa kļuva populāra 19. gs., it īpaši pēc tam, kad nodega netālu bijušais Staklišķu kūrorts. 1854. gadā saņemta oficiāla atļauja veidot kūrortu — par to gādāja muižnieks Adoms Bartoševičs (Adomas Bartoševičius) un ārsts Benedikts Biļinskis (Benediktas Bilinskis). Pēc pāris gadu desmitiem kūrortu iegādājās un sāka paplašināt Jieznas muižnieks Ignots Kvinta (Ignotas Kvinta), vēlāk par īpašnieci kļuva Lidija Millere-Kohanovska (Lidija Miller-Kochanovskaja). Pirmā pasaules kara laikā smagi cietusī pilsētiņa pēc neatkarības atjaunošanas nonāca valsts pārziņā, un par to sāka rūpēties Lietuvas Sarkanā Krusta biedrība. 

Birštonas kūrmāja (šis no vācu valodas cēlies vārds nozīmē „kūrorta viesu nams”) Lietuvā ir vienīgā šāda veida ēka, ko ir izdevies saglabāt un atjaunot.

Pirmo Birštonas viesu namu vēl 1855. gadā savās piezīmēs minējis poļu dzejnieks Vladislavs Sirokomla (Władysław Syrokomla). 1921. gada dokumentos fiksēts, ka šī ēka bija diezgan nolaista. Kad tā tika sakārtota, svētku dienās kūrmājā spēlēja orķestris. 1931. gadā vecais viesu nams tika nojaukts, tā vietā tika uzcelta jaunā kūrmāja, ko projektējis Romāns Steikūns (Romanas Steikūnas), kurš tiek uzskatīts par vienu no daudzpusīgākajiem Lietuvas starpkaru perioda arhitektiem.

Veidojot vienu no nozīmīgākajām kūrorta ēkām, arhitekts modernus elementus (piemēram, pirmā stāva logu risinājums) kombinēja ar tautiskā stila detaļām, piemēram, karnīzes dekoru. Kūrorta vara ik gadu arvien atjaunoja un uzlaboja ēku, līdzās tai uzcelts arī minerālūdens paviljons.

Otrā pasaules kara laikā koka kūrmājā izcēlies ugunsgrēks izpostīja interjeru. 1960. gadā kūrmāja tika rekonstruēta, tās telpas papildinātas ar starpkaru periodam neraksturīgām detaļām. Šobrīd šeit atrodas restorāns, koncertzāle, tiek rīkotas izstādes.

Jūsu komentārs

Nosūtīt
Komentārs veiksmīgi nosūtīts!